Vīna "Vecā un Jaunā pasaule"

           

   

              Savā otrajā rakstā vēlētos pastāstīt par vīnu „Jauno un Veco pasauli”. Tas ir būtisks sadalījums visai vīna kultūrai.  

„Vecā pasaule” – ir Eiropas teritorijā esošās vīna ražotāj valstis – Francija, Itālija, Spānija, Vācija, u.c.  „Jaunās pasaule” – valstis, kas nav Eiropas robežās – Austrālija, ASV, Jaunzērlande, Āfrika. 

 Lielākā atšķirība šajā visā ir viens burvīgs vārds -  „terroir”. Ar šo vārdu tiek apzīmēts vīna kvalitātes standarts.  Par šiem standartiem aprakstīšu padziļināti katrai valstij atsevišķi turpmākajos rakstos, bet lai rastos neliels priekšstats par ko runāju –  „Vecās pasaules” augstākās pakāpes – Francija – Grand Cru, Itālija – DOCG, Vācija -  Prädikatswein.  Šajos reģionos ir pieņemts, ka vīna kvalitāte un garšas īpašības ir nemainīgas un cilvēkam, kas pieradis pie viena vīna nevajag uztraukties,  ka nopērkot viņu atkārtoti kaut kas var mainīties. Tā arī ir lielākā atšķirība „Jaunajai pasaulei” no „Vecās pasaules”.  „Jaunā pasaule” – ekstrēmi, vienmēr gatavi eksperimentēt un viena gada vīns var būtiski atšķirties garšā no cita gada vīna. Tas varētu būt arī būtiskākais iemesls, kāpēc viņi nemin uz etiķetes jebkāda veida kvalitātes kritērijus. Vēlētos pieminēt to, ka „Jaunai pasaulei” cilvēki paši ir izveidojuši sava veida kritēriju skalu un dažus reģionus vērtē augstāk. Arī par šiem kritērijiem katrai valstij uzsvēršu savus.

                Ilgus gadus pastāvēja viedoklis, ka Eiropas vīni ir vadošie pasaules tirgū un bija zināms, kur tiek audzētas konkrētas vīnogu šķirnes, kuras ir raksturīgākās Francijā, kuras Itālijā, kuras Austrijā un Vācijā, bet pasaulei mainoties – Eiropas tipiskākās vīnogas tika aiztransportētas uz „Jaunās pasaules” valstīm, kur tika audzētas un kultivētas. Dotajā momentā, tas jau ir pierasts, ka cilvēks var izvēlēties to pašu merlot, vai cabernet sauvignion praktiski no jebkuras valsts, jo tās ir pasaulē izplatītākās sakanās vīnogas. Bieži vien pat no jaunās pasaules kādam tā garšos labāk, nekā no vecās pasaules, jo saule ir intensīvāka, augsne iespējams piemērotāka un vīns līdz ar to kvalitatīvāks. Atgriežoties ~35 gadus atpakaļ bija lielākais šoks, kad par pasaules labāko vīnu kļuva Kalifornijas vīns, nevis kāds no pierastajiem Fraņču, vai Itāļu vīniem. Tas izveidoja lielu apvērsumu visā vīna kultūrā un palēnām „Jaunās pasaules” vīni sāka iekarot Eiropu. Dotajā momentā, tas jau vairāk nav nekāds brīnums, ja pieejot pie plaukta  Jūsu priekšā „Jaunās pasaules” vīni būs lielākā izvēlē par „Veco Pasauli”.  Šādā gadījumā -  cilvēkam nākas sev uzdot šo smagāko jautājumu – ar ko viņi visi atšķiras? – Uz šo jautājumu turpmākajos rakstos centīšos Jums rast atbildes.  

Vīna Vēsture

Domāju, ka visi ir dzirdējuši šādu apgalvojumu – vīns ir Dievu dzēriens.  Īsti nav pierādīts, kad  meklējami šī dzēriena aizsākumi un pastāv kvantums versiju kā vīns attīstījies cilvēku vidū.

                Vecie arheologi Armēnijā atraduši sulas spiedi (presi), kas datēta ar 4000. gadu p.m.ē. Senākās māla krūkas, kur tika glabāts vīns – atrastas Gruzijā, tās tiek datētas ar 6000. gadu p.m.ē.   Par šī dzēriena esamību jau senā pagātnē liecina zīmējumi uz akmeņiem un sienām, kur attēloti cilvēki, kas rokās tur kausu un valkā vīnogu lapu vainagus.    

Itāļu vīna Dievs Bacchus

Visos laika posmos vīns un olīveļļa bija svarīga tirdzniecības prece. Ēģiptē vīnu izmantoja medicīnā, balzamēšanā. Senajā Grieķijā, Ēģiptē un Romā vīnu varēja atļauties tikai aristokrātu kārta un to dzēra tikai īpašos gadījumos.  Zinātnieki pierādījuši, ka cilvēkiem , kas varēja atļauties dzert vīnu, bija „zilas asinis”, kas saistīts ar lielo vara saturu vīnā. Parastā tauta šī iemesla dēļ aristokrātu kārtu vērtēja augstāk.  Grieķu Dievs Dionīss tika uzskatīts par vīna un vīndaru aizgādni.  Romā tautai bija savs vīna Dievs Bacchus. Rietumeiropas vīna aizsākumi sākušies no Feniķiešiem, vēlāk no Romiešu plantācijām. Romieši bija pirmie, kas izveidoja koka mucas, kuras tika izmantotas vīna transportēšanai  ar kuģiem un labākai vīna uzglabāšanai. Pirmstam vīns tika glabāts ādas maisos, vai māla krūkās.  Romieši attīstīja vīnogu sulas spiedi, kā arī pirmie,kas sāka vīnogu dalīšanu pa šķirnēm un attīstija savu vīnogu audzēšanas  tehniku.

                Par vīna izcelsmi ir vairākas interesantas leģendas un stāsti, kā piemēram, Bībeles stāsts par Noa un viņa dēlu, kas Turcijā Ararat kalna pakājē audzēja vīnogas.

                Persiešu stāsts par leģendāro karali Jamshidu, kurš izraidīja no sava harēma sievieti un viņa izmisumā vēlējas izdarīt pašnāvību. Viņa devās uz ķēniņa noliktavu un vēlējās atrast kādu pudeli ar uzrakstu „inde”,  bet vienīgais, ko viņa atrada bija krūkas ar sarūgušu vīnogu sulu. Rūgšanas procesā izdalījās nepatīkama smaka un izraidītā sieviete vēlējās ar šo sulu noindēties.  Izdzerot lielu daudzumu vīna sieviete kļuva vieglprātīga un sevi vairāk nekontrolēja. Ar šo avu atklājumu sieviete devās pie Karaļa. Karalis tik ļoti aizrāvās ar šo jauno dzērienu, ka  noteica – visas Persepolis pilsētā izaudzētās vīnogas būs jālieto vīna pagatavošanai.

                Vīna pagātne stiepjas ļoti ilgus gadus un vīns no paaudzes paaudzē ir piedzīvojis lielas izmaiņas. Vīnogu audzēšanu laika gaitā ietekmējuši gan kari, gan slimības, kas ir bijuši lieli pārbaudījumi  vīndariem.